IEVADVĀRDS

„Kristietība ir sākusies kā reliģija, bet tā ir lielāka par visām reliģijām.”

„No visām mistērijām Golgātas mistērija ir visgrūtāk saprotama […], un no visām patiesībām, ar kurām cilvēce varētu saskarties, šī ir visvieglāk pārprotamā. Tas saistīts ar to, ka Golgātas mistērija ir absolūti vienreizējs notikums visā Zemes evolūcijas gaitā. […] Un ko tādu, kas ne ar ko nav salīdzināms, ir grūti saprast.”

Rūdolfs Šteiners

Dzīvās kristietības liktenis nekad nav bijis viegls. Jau dažus gadsimtus pēc šīs cilvēcei svētību dāvājošās vēsts ienākšanas pasaulē tā sāka izdzist no cilvēku apziņas, jo pirms tās apzinātas uztveres un īstenošanas dzīvē cilvēcei bija jāiziet caur materiālisma un ar to saistītā egoisma aptumsumu. Ārējā dzīvē tā tika arvien vairāk sekularizēta un pakļauta cilvēku ambīcijām, līdz pilnībā nonāca varaskāro struktūru rokās, kuras tad pamatā arī noteica ārējo „kristietības” tēlu, lai gan gadsimtu gaitā dzīvā Kristus gara tajā palika arvien mazāk.
Līdz ar cilvēces vispārējo lejupslīdi materiālismā un apziņas par garīgo pasauli aptumšošanos tikai samērā nedaudzi cilvēki gadsimtiem ilgi vairāk vai mazāk slepeni glabājuši tās liesmu savās dvēselēs, nelielās grupās uzturējuši kristīgās kopienas garu un nodevuši to saviem skolniekiem. Oficiālās baznīcas vārdā šie cilvēki tika pasludināti par ķeceriem, vajāti, mocīti un nogalināti savas ticības dēļ. Un tomēr tas nav salīdzināms ar tiem pārbaudījumiem, kuru priekšā patiesā kristietība stāv šodien, kad mēs faktiski esam tik brīvi kā vēl nekad veidot savus uzskatus. Tā tiek izaicināta, apšaudīta, profanēta un izkropļota no visām iespējamām pusēm mūsdienu galvenajā – informatīvajā – kaujas laukā. Satiekoties ar šiem uzbrukumiem, jāsaprot, ka tie, kuri šodien noliedz kristietību kā tādu, pašiem reti to apzinoties, faktiski noliedz tās oficiālo surogātu, kas ir visnotaļ saprotami, jo īstā kristietība vairs praktiski nav atrodama nevienā ārējās pasaules institūcijā. Piedalīties šajā cīņā ar tiem pašiem „ieročiem”, kādus lieto noliedzēji un zākātāji, nav jēgas, jo šodien kā nekad agrāk tiek pieprasīta dziļi iekšēja pārliecība par Kristus impulsa reālo spēku, kas izriet no patiesām zināšanām par tā lomu cilvēces attīstības gaitā un katra atsevišķa cilvēka individuālajā liktenī.
Ievadot šo brīvības laikmetu, Rūdolfs Šteiners brīdināja cilvēkus par viņu atbildību nākotnes priekšā un parādīja tiem virzienu, kurā attīstībai būtu jāiet dažu nākamo gadsimtu gaitā, lai cilvēce galīgi nenomaldītos no sava īstā ceļa. Tā līdz ar 20. gadsimtu pasaulē ir ienākusi Rūdolfa Šteinera izstrādātā garazinātne. Viena no tās svarīgākajām pētniecības jomām ir kristoloģija, kurā kristietība parādās mūsdienu cilvēkam pavisam jaunā, neierastā gaismā, proti, kā visu iepriekšējo cilvēces garīgo gaitu auglis un reizē nākotnes cerību sēkla visai cilvēcei bez izņēmuma.
Tāpēc tie, kuri no tradicionālās kristietības pozīcijas noliedz antroposofiju, paši to nenojaušot, vēršas tieši pret dzīvo kristietību. Ja viņi papūlētos bezaizspriedumaini iedziļināties antroposofijas vēstī, tad atklātu, ka mūsu laikā nav kristīgākas kristietības par to, ko mums atklāj antroposofija, jo tā nav nekas cits kā baznīcas apkarotās tīrās kristietības plūsmas turpinājums mūsdienās. Ar to arī izskaidrojama tās noliegšana no konfesionālās garīdzniecības puses.
Jebkurā gadījumā no tā, vai pietiekami daudz cilvēku visā pasaulē pagūs savlaicīgi atbrīvoties no savu personīgo vai konfesionālo aizspriedumu tīkla, izlauzties cauri apzinātu melu, vairāk vai mazāk apzinātas dezinformācijas un godīgu maldu brikšņiem un atklās sev tās vienreizējo dzīvinošo spēku, no tā, vai viņi pratīs īstenot to dzīvē, visā nopietnībā būs atkarīgs turpmākais cilvēces liktenis nākamajos laika lokos.
Tulkojumu virkne rubrikā „ANTROPOSOFĀ KRISTOLOĢIJA” vēršas pie cilvēkiem, kuri no tīras sirds meklē patiesību, kas varētu sniegt viņiem pamatu dzīvē un ārpus tās.

J.D.